Uzreiz jāteic, esmu plātīzers. Mans kolēģis mēdza sacīt, ka īsts
miljonārs pat ar pieciem latiem kabatā vienmēr uzvedīsies kā miljonārs.
Tad nu tāds piecu latu miljonārs arī esmu. Pieci lati - tā ir mana
drošības saliņa, uz kuras uzkāpt protu ikvienā situācijā. Shēmas, kā
baltiem cimdiem iznesties pa lēto esmu atstrādājis līdz pilnībai. Bet
ir situācijas, kad kabata ir pilnīgi tukša un pat piecpadsmit santīmu
trūkums tevi var nostādīt nožēlojama āksta lomā.
Tā gadījās arī toreiz - pamodos svētdien ap vieniem no rīta no telefona zvana. Ināra, bijusī kolēģe.
- "Čau, Jāni! Negaidīji, ko? Mēs te ar Dimbēvicu un Pitku tādā "Pērsē"
kafiju dzeram. Tu taču esi savā Jēkabpilī.. Varētu mums parādīt kādas
smukākās vietas.."
Protams, muļķis uz paģirām neattapu pateikt, ka esmu Vācijā, Linezerā
vai citā peklē. Bet to vēl varētu saprast, jo zemapziņā vēl nebiju
atmetis cerības pie labas izdevības ar to dāmu nodžingāties. Pēc
sarunas atcerējos, ka makā pēc vakardienas palikuši tieši sešdesmit
pieci santīmi. Nekas, Jēkabpils nav Rīga. Un ir svētdiena. Nekas ļauns
ar mani nevar notikt - ja nu kas, esmu jau mājās paēdis un ārkārtas
kafijai man līdzekļu pietiek.
Pēc piecpadsmit minūtēm jau sēdēju pie kolēģiem mašīnā, rādīju ceļu uz
Radžu ūdenskrātuvi un stāstīju pasakas par savu topošo biznesu. Pitka
nopeldējās Mēs ar Ināru mētājām vardītes, Dimbēvics to visu iemūžināja
fotogrāfijās. Kā nākamo apskates objektu liku galdā Asotes pilskalnu -
lai saprot, ka nav te, Jēkabpilī, nekāda Sigulda - pagrozīsies un šļūks
tālāk uz Rīgu. Pa ceļam benzīntankā atļāvos paņemt kafiju un balto
Orbit - lai mazāk jūt peregaru. Pilskalnā skrējām augšā uz sacensībām.
Atļāvu Pitkam novinnēt, Ināra palika pēdējā. Bet Dimbēvics, vecais
astmatiķis, palika pie mašīnas knipsēt pienenes, margrietas un citas
interesantas pļavas puķes. Tas mani arī iegāza.
- "Ko mēs tā Dimbēvicu nesmuki atstājām? Aizved mūs uz kādu
vēsturiskāku vietu, lai viņš var pabildēt! Jums te pils kaut kāda
esot.. Krustpils pils.."
Pili pats iepriekš biju apmeklējis otrajā un septītajā klasē un skaidri
zināju, ka tur nu točna nav ko redzēt - Ļeņina galva un vecs dzelža
gludeklis - tāds pats kā visos pārējos pasaules muzejos. Dienvid
Francijā katrā mazpilsētā pa četrpadsmit tādām Krustpils pilīm. Teicu,
ka tā pils, visticamāk, svētdienās ir ciet. Pitka iespringa - "Davai,
pačolēsim, tāpat mums tur garām jābrauc.." Vot, tūristi, bļin,
dzimtenes apceļotāji - pie sevis lādējos - kad atverot pils durvis,
ieraudzīju uzraktsu "KASE".
Biļete - 30 santīmi - kuru man, protams, vairs nav.. Ko darīt? Ko,
sasodīts, darīt? Mukt prom? Nevar.. Nesapratīs. Izlikties, ka man
paliek nelabi? Neticēs, neesmu tā nekad mēģinājis. Palūgt, lai viņi
izmaksā? Nemūžam! Tikko par biznesu gudri vāvuļo, tagad jau trīsdesmit
saņu džekam nav. Tad man kolēģes gurnu puslodes neredzēt kā Paganelam
kapteiņa Granta viskija pudeli.
Instinktīvi sāku čamdīt kabatā pēc telefona un, sataustījis, nolemju
imitēt telefona sarunu. Nē, tomēr esmu es ģēnijs.. Jau biroja laikos
mani sauca par Makgaiveru. Reiz visam kantorim palaidu internetu ne no
kā - no pirksta. Grūtā brīdī galva tomēr palīdz. Kamēr man būs svarīga
saruna, lai nekavētu pagastu - viņi taču man to biļeti paņems! Runāju,
runāju, runājot cenšos nodibināt acu kontaktu ar Pitku. Skatos laipni,
vēlīgi - it kā iedrošinot. Pitka domu neuztver. Tad jautājoši pievēršu
uzmanību Dimbēvicam, kurš jau ir iekšā. Žestikulējot rādu uz kasi, bet
arī Dimbēvics rāda uz kasi. Paldies Dievam, vēl palikusi Ināra, kura
mātišķi ar acīm vaicā "Tev arī paņemt?" Lietišķi pamāju ar galvu - sak,
atvaino, mīlīt, man te bizness jākruķī.
Fūū.. Briesmas garām. Esmu jau iekšā un spurdzu pa trepēm augšā uz
torni. Vēl kā īsta pokerseja pajautāju - "Kuram esmu parādā tos
trīsdesmit saņus?" - labi zinot, ka neviens neņems. Tiesa, Ināra atbild
- "It kā man.." Bet tas ir pa jokam un kā dzied Stībelis - es tikai
smejos.. Kurš tad biznesa aprindās ķēpājas ar kaut kādām kapeikām...
